Endoskopi ir būtiski instrumenti, ko izmanto medicīniskajās pārbaudēs un ārstēšanā, un šis nosaukums daudzos izraisa gan zinātkāri, gan bažas. Patiesībā tie ārstiem darbojas kā "rentgena redze", palīdzot viņiem "redzēt" ķermeņa iekšpusi. Tie ir plaši pielietojami un ļoti droši.
Endoskops ir elastīgs vai stingrs cauruļveida instruments, kas aprīkots ar miniatūru kameru, gaismas avotu un darbības kanālu. To var ievadīt ķermenī caur dabīgiem dobumiem (piemēram, muti, degunu un urīnizvadkanālu) vai sīkiem iegriezumiem, lai tieši novērotu orgānu iekšējo struktūru.
Izplatītākie endoskopu veidi un to pielietošanas vietas: Gastroskopiju izmanto barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas izmeklēšanai; kolonoskopija pārbauda resno zarnu un daļu no tievās zarnas; bronhoskopija pārbauda elpceļus un plaušas; cistoskopija novēro urīnpūšļa iekšpusi; artroskopiju izmanto, lai pārbaudītu locītavas, piemēram, ceļgalu un plecu.
Endoskopu pamatfunkcijas ir: pirmkārt, diagnostika, ļaujot tieši novērot bojājumus un iegūt audu paraugus patoloģiskai izmeklēšanai, lai noteiktu bojājuma raksturu (piemēram, iekaisumu, polipus, audzējus utt.); un, otrkārt, ārstēšana, kas ļauj veikt minimāli invazīvas operācijas, piemēram, polipu noņemšana, hemostāze un stenta ievietošana.
Salīdzinot ar tradicionālo atklāto ķirurģiju, endoskopija ir mazāk invazīva, mazāk sāpīga un ātrāk atveseļojas. Tas var precīzāk noteikt bojājumus un samazināt nepareizas diagnozes un nepareizas diagnozes iespējamību, padarot to par vēlamo izmeklēšanas metodi daudzām gremošanas un elpošanas ceļu slimībām.
